Devītā maija svinību laikā Rīgā notiek slepkavība — acīmredzami izaicinoša politiska provokācija. Noziegums uzšķērž divās dažādās valodās runājošo Latvijas iedzīvotāju pussadzijušās rētas. Iesākumā šķietami vienkāršā izmeklēšanā tiek ierauti aizvien jauni cilvēki — veci un jauni, latvieši un krievi, no lauku pensionāra līdz pat Saeimas deputātam: neizrunātā vēsture atspēlējas šodienai.

Ar šo kriminālromānu Lauris Gundars ir devies teritorijā, ko var dēvēt gan par riskantu, gan spārdzienbīstamu, teritorijā, ko ikdienā labprāt ignorējam — mīļā, personīgā miera vārdā. Tās ir attiecības starp šajā valstī dzīvojošajiem latviešiem un krieviem. Šo attiecību zemdegās ir daudz nepiedota, nesaprasta, daudz sūrstoša aizvainojuma par vēstures gaitu. Šķietami mierīgo līdzāspastāvēšanu Latvijā laiku pa laikam mēdz uzkurināt provokācijas, kas ir izdevīgas radikāliem politiskiem spēkiem. Gan vieni, gan otri — gan latvieši, gan krievi — ir tikai materiāls veiklu manipulatoru rokās.