"Deviņas sievietes, deviņi stāsti. Un — deviņas drāmas, bet bez melodramatiskām putām un sentimentālas jūteļošanās. Ingai Ābelei piemīt reti sastopamais talants neliela apjoma tekstā izstāstīt vairāk, nekā tajā ir izlasāms. Viņa raksta par gluži ikdienišķu un mums visiem pazīstamu esamību, taču tā slēpj bezdibenīgus dziļumus, un, ja tie tiešām ir bezdibenīgi, šajās dzīlēs atrodams viss — gan esamības prieks, gan esamības šausmas, turklāt abas šīs substances tik cieši saaugušas kopā, ka nav izšķiramas. Aiz nākamā krustojuma var gaidīt nāve, tomēr dzīve bez saullēkta nav iespējama. Bet sapņos šīs sievietes skata sevi baltā kleitā. Varbūt tā ir kāzu, varbūt — mirstamā kleita, un apokalipse ir iespējama jebkurā mirklī, jebkurā vietā, jebkurā prātā." Guntis Berelis

Balta kleita ir kā dzīve — skaista, bet vienmēr ievaino. Kā tajā senajā mīklā par ķirša koku —
"Kad es biju jauna meita, tad man bija balta kleita.
Kad tā baltā noplīsa, tad palika sarkana.
Sirds kā akmens.
Asinis kā vīns."